Vispirms emocionāli un tad arī fiziski. Galva reibst, karsti, paiet nevar... Paiet nevar tā, ka, pa lielam, nemaz. Devāmies uz ZOO, kur mūsu auklīte dažus soļus pasper un nekur tālāk vairs īsti nevar paiet. Saprotu, ka svelmē, kur karstums krietni virs +30C, divus panest nevarēšu. Tad arī man bija skaidrs, ka pamata iemesli primāri ir psiholoģiskie, bet nāk klāt arī medicīniskais aspekts. Ierasto uzturvielu vietā šobrīd ir hronisks dzelzs trūkums organismā, no kā tiešām var fiziski reibt galva un būt nespēks. Skaidrs, šobrīd Ļena nav palicējs.
Ko lai es daru? Jāmeklē steidzīgi bērnu dārzs. Kopā ar kolēģi, kura uzņēmās rūpi gan par vīzām, gan par to, lai es arī nemūku prom kopā ar auklīti, jo redzēju kolēģēs acīs, kas nav tikai kolēģe vien, bet faktiski reālais mūsu boss, kura tur roku uz pulsa un tver telpu zibenīgi. Pārrauga visu pasažieru kustību. Viņai mani vajag, un tāpēc viņa dara visu, lai es neizdomāju, tāpat kā auklīte, mest plinti krūmos. Te man birojā bija topiks “nanny” un kur atrast auto sēdeklīti par saprātīgu cenu, jo 400 EUR man nebija tai brīdī. Tad nu birojs iesaistījās bērnu dārza meklējumos un mēs devāmies aplūkot, kā izskatās klātienē vietējie bērnu dārzi. Cik ļoti patīkami biju pārsteigta par daudzām lietām bērnu dārzā. Visiem skaistas formas, visiem vienādas mugursomiņas. Telpām iekšā plašs spēļu laukums ar slidkalniņu, kasti rotaļām. Plašs, tas ir apmēram ap 60 kvm. Atsevišķas telpas mācībām, atsevišķi rotaļām un vēl cita vieta, kur ēdamtelpa, un vistālāk no visa guļamtelpa. Patiesībā mani pārņēma sajūta, ka mēs tik degunus Eiropā raucam, bet viņi ar savu vienkāršību ir krietni mums priekšā. Jo es esmu nu jau 3 bērnudārza procesos bijusi iekšā. Mums ir 90% veco padomijas laiku bērnudārzi, kur nekas nav mainījies, tikai paremontē telpas, bet idejiski viss, kā bijis Padomju laikos. Arī jaunajos privātajos bērnudārzos, kuri ierīkoti te lauka vidū, kādā privātmājā, kas bija manā pirmajā stāvā, kur visi rūc un degunu rauc, jo mazie iet mūsu mājas pagalmā spēlēties, jo nav jau sava rotaļu laukuma. Vai vēl labāk Vecrīgas kādā šaurā ieliņā, kur ne saule, ne pastaigas, tikai šikais nosaukums un dārgās cenas. It kā izslavināts, dārgs, bet telpas šauras, neloģika uz katra soļa. Nāc iekšā, pa taisno aukstais gaiss iet bērniem virsū, sajūta, ka esmu stacijā atstājusi bērnu, kaut gan slavens nosaukums. Tāpat mūsu audzinātāju un auklīšu attieksme ļoooti, ļoti bieži prasa daudz labāku, ko gribēt. Šeit mazos riktīgi māca. Tā tiešām ir skoliņa. Liek rociņas kopā, māca gan pateikt labdien, gan atvadīties no audzinātājām un bērniņiem. Māca pašam darīt lietas, mazuli tikai izsniedz pa vārtiņiem, tāpat kā sagaida, tālāko visu viņi tur dara paši. Kas, man šķiet, ir ļoti pareizi, nevis ļauj notikt tam cirkam, ko esmu atskatījusies gan ar Erlendu, gan Gabrielu viņu bērnudārzu laikos. Kas pie skapīšiem notiek ģērbjoties, tad bļaušana, garās vecāku atvadas, kur puņķi, niķi, stiķi, ne māmiņa zina, ko darīt, audzinātāju vai auklīti, pa lielam, kas notiek ģērbtuvē, vispār nekas neuztrauc. Paši tiekat galā. Tad histērisku mazuli, kurš n-tās minūtes jau atrakojies, jo saprot, ka mamma nav gana pieredzējusi, jo bērns ņem virsroku pār vecākiem, mēģina dabūt iekšā grupiņā... Te viss ir patiešām manam prātam vienkārši, saprotami un loģiski. Vēl te mazajiem no 16:00 – 17:00 ir brīvais laiks, kad ieslēdz lielo kino ekrānu rotaļu laukumā un palaiž TV. Kas arī ir amizanti, tādiem ķipariem ir dzīvais kino. Kas grib skatās, kas nē, rotaļājas, bet tas ir oficiāli viņu “free time”.
Bērnu dārza sistēma un skolu izglītības sistēma visā valstī ir ļoti dārga, jo ideja, ka lai ir dabīgā atlase. Ja ir nauda, ej skolā, nav - paliec mājās un nekur tālāk neizsitīsies. Jau, sākot ar bērnudārzu, vecāki šķiras no paprāvas summas, mums tie ir ~100 EUR mēnesī, kas te vietējiem ir milzu nauda. Tad skoliņā, kad sāk iet 1. klasē, cipars ir vēl daudzas reizes lielāks. Tāda jēdziena kā pie mums, ka ir bezmaksas izglītība, viņi tādu nepazīst, jo izglītība ir kas īpašs, kas maksā ļoti, ļoti dārgi. Augstskola jau ir līmenis, kad atsijā inteliģenci no viduvējībām, un tur ir gan lieli konkursi, gan, ja mācās jaunietis augstskolā, tas viņu uzreiz statusā paceļ pāri masām. Vecāki strikti vērē bērna sekmes un sasniegumus. Vismaz tie, kas man te apkārt. Jo nauda te kokos neaug, to vietā ir tikai banāni. :)
Atraduši savu bērnudārzu bijām septembra otrā pusē, gaidīt mūs ielika līdz 2. oktobrim, jo formalitātes, un nav svarīgi, vai ej 1 nedēļu bērnudārzā vai visu mēnesi, jāmaksā ir par visu mēnesi, tāda kārtība.
Labi, tagad ar to tik tālu būtu. Bet, kā lai 05:20 eju uz darbu, ja Teodors vēl guļ? Man tiek piedāvāti varianti dažādi. Ka ņemu to no rīta līdzi uz pacelšanas laukumu, kamēr es gaisā, komanda ar viņu darbojas. Tas atkrīt, tas ir murgs. Kur es katru rītu 05:00 stiepšu puisīti uz lidojumu. Meklējam risinājumu citu. Tad pēkšņi kāds komandas biedrs piesaka savu meitiņu, kurai šobrīd līdz 15. oktobrim brīvlaiks skolā, ka viņa varētu nākt palīgā. Vēl man tiek pateikts, ka viņa runā mazliet angliski. Tikšanās mums ar jauno, potenciālo auklīti uz 2 nedēļām ir 2. oktobrī birojā, līdz tam nebija nekādu variantu, tikai tas, ka naktī no 3.-4. oktobrim Ļena lido projām. Un, jo dienas, kad tika pieņemts šis lēmums, jo pēkšņi Ļenas veselība uzlabojās, pat smaids sejā atplauka, un redzēju, ka viņa sen vairs nav šeit, tikai nogaida, kad beidzot iekāps tai lidmašīnā, vienā, otrā, trešā, kuras noliks to uz dzimtās zemes.
Atnāk meitenīte kā no multenes Lilo&Stitch. Smaidīga, smaidīga un ļoti mīļa. Viņa ienāca telpā, man jau bija skaidrs, ka IR. Es viņai lūdzu, lai uz lapiņas uzraksta savu “nick name”. Viņa drukātiem burtiņiem uzraksta – GIFT. Es apstulbu tai brīdī. Kad es domāju par saviem bērniem un to nick name, tad Teodoram būtu ticis tieši šis. Viņu tik ļoti izjūtu kā dāvanu. Vārds Teodors ir no grieķu – Dieva Dāvana. Es viņu kopš ieņemšanas brīža jūtu kā savu lielāko Dzīves Dāvanu, ko esmu saņēmusi no Visuma. Ar viņa ienākšanu manā dzīvē es kļuvu skaistāka visādi, es mainīju visu dzīvi kājām gaisā, un katrs pagrieziens ir un bija smags darbos, bet patīkams rezultātā. Ko? Man tagad 2. oktobrī uzreiz ir 2 dāvanas? :)) Smaidu, saprotu, ka viņa no angļu valodas zina tik, cik, ka ir tāda valoda. :)) Mums ir starpnieks, tulks mana boss “krustmāmiņa”, kurai es esmu vajadzīga un noderīga, jo tas, kā veicu savu darbu, apmierina visas ieinteresētās puses. Prom viņi mani laist negrib ne par ko, tāpēc dara visu, ko var. Vienošanās ir uz papīra lapas. Laiks no cikiem līdz cikiem, dienu skaits un samaksa. Viss vienkārši.
3. oktobra vakarā tētis, kas ir arī komandas šoferis un kura nickname ir Ppi-pi, nezinu, kā vecāki varēja sajust tikko dzimušam bērniņam, ka viņš būs saaudzis ar mašīnām?, atved vienu Gift pie otra Gift. :) Meitenītei nekas nav jāmāca vai jāstāsta, jo viņai mājās ir tāda paša vai līdzīga vecuma brālītis. Ar roku un google valodu mēģinu pateikt, ka mēs ar Ļenu izbrauksim uz veikalu. Tad nu kosmiskā ātrumā, kā tādas divas Pelnrušķītes, aujam kurpītes, un šī ir 1x, kad izšmaucam mēneša laikā kaut kur bez bērna, jo tas mazulis jau abām mums kopīgs visu šo mēnesi, un abas mēs piesietas, sasietas, jo kur gan skriesi. Ielecot mašīnā, pārņem tāda padsmitnieču sajūta. Ko nu? Rokas brīvas? Hey, uhhh, galva reibst. Bet nu saprotam, ka kontā ir nieka dažas stundas, jo jau vakars un drīzi jābūt atpakaļ, jo divas dāvanas tomēr vēl svešinieki savā starpā. Katrai no mums ir sarakstiņš ar tām lietam, ko nopirkt kā mazus suvenīrus no Thai. Sarunāju, ka Ļenas čemodānā atradīsies arī vieta dažām manām konvertiņām. Jo, kā jau rakstniece, es dievinu papīru. Atklātnītes ir mana vājība kopš sevi atceros. Mammai laikam pārspīlēju tik ļoti, ka nosūtīju kādas 12 visāda veida lokālās atklātnītes. Tādā veidā, gribot mammai izrādīt visu, kas man te ir. :))
Pateicoties Ļenas aizbraukšanai, veicu darbu, par ko Latvijā biju domājusi laikam 3-4 gadus. Sagrupēju cilvēkus pa grupām. Tas bija daudzu stundu darbs. Rakstīju, sākot ar man visnozīmīgākajiem, kas, protams, ir mana ģimene. Tur, dīvaini, bet tika iekļauti arī cilvēki, kas nav fizioloģiski ģimene, bet sajūtās tādi ir. Tad visiem dz.d., vārda dienas. Tagad vēl gribu kalendāru pasūtīt, kur būs katra jubileju datumi apvilkti ar bildītēm, lai zinu, kurš kurā mēnesī ir ar svētkiem kabatā. :) Tad nu pēc šī saraksta veikšanas sapratu, ka ir lieliska izdevība ar Ļenu nosūtīt kādu sīkumiņu, kas atgādinās par mani, Taizemi, un lai ir prieciņš abām pusēm. :)
Suvenīri, Starbuck kafija. Nu kas tur īpašs? Tā ir sajūta, ka vari nopirkt tur kādu sīkumiņu, un to kafijas krūzīti izbaudīt kā lielu, gardu delikatesi. Mums ar Ļenu šis ir atvadu vakars. Paši ziniet, kā jūtas tie, kuri paliek, un tie, kuri jau stāv uz perona... Naktī līdz pēdējam mirklim, kad jau jāved Ļena uz lidostu, vēl steidzu kārtot savas aploksnes, mazās lietiņas, kāds teikums katram, kur ieliku to vispatiesāko sajūtu, kāda man ir šeit par katru no jums. Saraksts bija ne ar prātu, bet sirdi veidots, kur primāri, protams, ģimene un ne tikai fizioloģiskā, bet sajūtu līmenī. Uz lidostu dodamies naktī. Sarunu maz. Ne īsti miegs ir bijis, ne īsti var šobrīd ko sakarīgu parunāt. Braucu, kā Chiang Mai būtu dzīvojusi visu mūžu. Viss rit kā smērēts, kaut gan lidostā esmu bijusi tikai tad, kad pašas ielidojām šeit. Bet ceļu atrodu bez aizķeršanās. Ļena jau ir projām, tikai ķermenis vēl te. Un prāts satrauks kā mērkaķēns stikla būrī dauzās un vaicā, kas būs, ja Bankokā kaut kas atgadās? Kas būs, ja..., ja..., ja...? Skatos uz viņu un domāju, Mīļā Muļķīte! Tu jau pavisam drīz bez sarkofāga būsi uz trapa Rīgas lidostā. Jo paši ziniet, cik ilgs ir ceļš kaut kur TURP un cik tas ir ātrs MĀJĀS, kad dodamies. Lidostā pie īstajām durvīm, pareizās ieejas Ļena ar milzu spēku ceļ čemodānu un ir gatava kaut tūlīt pacelties. Sagrābju šo, apskauju, birst asaras tikai man, jo palikt uz perona vienmēr ir sāpīgāk...
Pēc lidostas pa taisno uz rīta lidojumu.
Asaras birst pa labi, pa kreisi. Visi zina, ka nupat pavadīju auklīti. Jo te mums tās attiecības kā ģimenē. Uz katra nākošā vaicājuma, nu, kā? Raudu. Ak, Kungs, es taču neesmu formā, lai šodien lidotu. Es neesmu gulējusi, esmu pārkreņķējusies, un asaras es nevaru valdīt. Ir spožas saules pieliets rīts. Mani atkal glābj saulesbrilles. Mana “boss krustmāmiņa” berzē draudzīgi man elkoni, uzmundrina un vaicā, vai komanda var sākt darbināt ventilatorus? Riju asaras, kuras krīt lielas, lielas pār vaigiem, neko nevaru parunāt. Māju ar galvu. Sāpīgs man ir šis rīts. Jo citreiz jau neko vairāk nevajag, kā cilvēku blakus. Un Ļenu no brīža, kad ieraudzīju viņu, uztvēru par līdzvērtīgu situācijas partneri. Pienāk mana studentpilote meitene, neko nesaka, skatās virsū un stāv blakus. Cilvēcīgi, uzticami. Asaras nevaru valdīt. Tās krīt kā lietus te Taizemē, treknām, gurkstošām milzu pilēm. Kad balonu ceļu gaisā, jāredz caurumu, kur pūst uguni, un šī ir pirmā reize manā mūžā, kad cēlu balonu, abas rokas aizņemtas, jo degli jātur, un asaras krīt, un bija sajūta, ka 5 stihijas ir sadūrušās vienlaicīgi. Te ir ūdens, kas rit pa maniem vaigiem, un galīgi vairs neko neredzu caur brilli, te ir uguns, ar ko tūlīt atkal celšos gaisā, te ir gaiss, zeme un metāls. Kaut kad kādā senā indiešu gudrību grāmatā tiku lasījusi par 5 elementiem, kas ir katrā cilvēkā kaut kādās proporcijās. Toreiz visvairāk sevi sazīmēju metāla sajaukumā ar ūdeni. Te nu es esmu. Turos pie metāla kloķiem un pati mirkstu ūdenī...
Lidojums burvīgs. Kompānija inteliģentu, daudzpusīgu Austrālijas un Singapūras cilvēku, kuri dalās ar saviem piedzīvojumiem citviet pasaulē un, it kā zinādami, ka zem brillēm ir sapampušas acis, un sirds asiņo, šie man saka, ka man vēl tik daudz kas gaida dzīvē. Tas tā mulsinoši skanēja, vēl pārvaicāju – sorry? Uz ko atbilde bija, ka es izskatoties tāda, kurai milzu notikumi vēl priekšā. Obligāti gaidīs mani ciemos Singapūrā. Pēc lidojuma manā pierakstu kladītē sarakstīja mājas adreses, telefonus, vietas, kuras obligāti man jāapmeklē Singapūrā, kad būšu. Meitene no Austrālijas lieliem burtam raksta manā kladītē – FIJI ISLANDS...