2012. gada jūnijā ar komandu pirmo reizi devāmies uz Krieviju, uz Velikije Luki (Великие Луки). Par daudz ko brīnījāmies, protams, īpaši brīnījāmies pirmajā dienā. Otrajā jau sākām iedzīvoties un trešajā jau bija sajūta – o, jā, viss te ir skaidrs. Brīnīšanās bija par to, ka krievu “батюшка”, kuram skatiens domāšanu rosinošs, ņem savu darba instrumentu un pa kārtai, par kādu zināmu atlīdzību vai norunu ar konkrētiem RUS pilotiem, iesvēta gaisa balonus pirms visa pasākuma. Kā nekā Velikije Luki – RUS čempionāts. Gada notikums krievu pilotiem un ne tikai.
Katru gadu komanda nolasās laikam jau atbilstoši pilota garīgajam izaugsmes līmenim jeb manai sapratnei konkrētā brīdī, par to, kas ir labākais priekš manis. Šobrīd, atskatoties uz 2012. gadu, smaidu. Brīnišķīgs sastāvs! Bija viss pasākums ļoti saliedēts komandā. Bija arī brīži, kad puikas kaut kur pazuda un menedžēja randiņus ar vietējām meitenēm. Bija arī tā, ka zemes komanda atbrauca pēc lidojuma pakaļ balonam uz lauka, bet bez piekabes un šoferis izbīlī solīja, ka precēšot mani. Bija arī tā, ka gar durvīm tiem manas komandas puikām luncinājās ne vairāk kā dažus, varbūt pat vienu gadu desmitu vecas meitenītes, ar acīm, kurās skaidri nolasāms bija, mmm…., bet tie latviešu puikas ir sssaldi! Un mēs tik smīnējām ar Ilžuku. Vēl jau bija arī tā, ka uz noslēguma balli nepalikām, bet agri no rīta pēc pēdējā sacensību lidojuma devāmies mājup, un tad mūsu komandas puikas nāca no viesnīcas galīgi samiegojušies, bet pakaļ tipināja tās pašas meitenītes stiklaini sapņainām acīm un berzēja busiņa sānus… sekoja atvadīšanās. Pēc dažu km veikšanas, šoferis, skatoties acīs, man cilvēcīgi lūdza, vai varot es pati sēsties pie stūres, jo gulēt šonakt neesot sanācis. Smaidīju un, protams, ka sēdos pie stūres. Pavisam godīgi, man arī viņš simpatizēja, bet es biju citā lomā. Pilots ir bez dzimuma, tā ir loma, kura jānes no sākuma līdz galam. Un es nesu. Mājās devos ar godpilno 3. vietu sieviešu konkurencē. Tur to sauc par “Кубок Княгини Ольги”. Bronza tai gadā bija mana. Vēl man bija neaprakstāmi daudz stop kadru fotogrāfijās, kuras pārsteidza ar savu labo kvalitāti. Tie fotogrāfi pēc izskata nebūt nebija tik izcili, cik izcils bija to sniegums.
2013. gads. Āķis lūpā bija no iepriekšējā gada. Šogad komanda nolasījās – kā krievi saka “блестящая”. 5 dāmītes, katra ar savu odziņu un tādu, ka šoreiz no kātiem gāzām nost mēs krievu puikas.
Nu, bet par pasākumu. Viss sākās uz Terehovas robežas, kad īsi pēc pusnakts pieripinās balonu busiņš ar piekabi un robežkontroles punkta dežurants ar “fonariku” spīdina vispirms logā, tad nāk un man visai mierīgi saka – “Вашей машинe закончился технический осмотр”. Strupi, diezgan stulbi smaidot, atbildu – “вы шутите”? Čalis vēlreiz ar fonariku logā un atbild: “НЕТ”…Tai brīdī tikai vienas domas - viss, es uz Velikije Luki šogad netikšu. Tik pat zibenīgi galvā pārlapoju vietas, kur sestdienās var iziet tehnisko apskati esošā tuvumā LV/RUS robežai? O! Daugavpils. Labi. Metam riņķī. Jā, ja jau tā mešana uz robežām notiktu tik raiti. Mani savāc uz nenoteiktu laiku, lai sagatavotu robežas atgriešanas dokumentus, lai izrakstītu sodus par to, ka mēģinu tikt pāri robežai bez mašīnas tehniskās apskates…tikmēr tās nakts maiņas puikas, kā tādi pusauga kucēni, laiski luncinās ap busiņu, ķiķinās, spiež ar lukturīti meitenēm sejās, grūstās, izrādās, nāk ik pēc 6 minūtēm pīpēt un meklē iemeslu komunikācijai. Tikušas atpakaļ Latvijā, tikušas pa kaut kādu abnormāli biezu miglu līdz Daugavpilij, tur pat Statoilā ir mūsu nakstmājas. Tad seko rīta kafija un esam pirmās rindā uz tehnisko apskati. Tehniski busiņš kārtībā bez aizrādījumiem, bet riepas esot tādas pašvakas. Sarunā, kur tad dodamies? Uz Krieviju. O! Uz turieni ar tādām tiešām nelaidīs cauri, jo tur vajagot labas riepas… Ka tevi jupis rāvis! Ko tagad? Esot Daugavpilī izcils riepu serviss. Navigācija izstāstīta. Dodamies uz “Labo servisu”. Tur tiešām pāris minūtēs mums piemeklē jaunas riepas, atbilstoši busiņa izmēram un svaram, un katra dabūjusi no servisa čaļiem pa piepūstam Pirelli gaisa baloniņam, dodamies otrreiz uz tehnisko apskati. IR. Tehniskā IR. Jaunas riepas busiņam arī IR. Nogurums - o, jā, IR. Laižam otrreiz uz Terehovu. Tur bija super stulbais dežursastāvs, kurš nezināja, pa kuru “geitu”, lai laiž mūs ar gaisa balonu inventāru, ne tas sporta inventārs, kas tas vispār ir? Viņi nesaprot, brīnās un palaida pa to, kas fūrmaņiem. Bet tas jau ir cits stāsts.
Tad sekoja viennozīmīgi vienas no TOP 3 sacensībām manā dzīvē. Katrai no mums 5 būtu citi kadri, ko spilgtu pastāstīt. Manējie, spontānie, pirmie, kas nāk atmiņā.
Atklāšanas pasākums. Mēs bijām pumpainās kleitiņās, katra citas krāsas, tāds 60. gadu retro. Kamēr uz skatuves dziedāja kaut kāda folkloras bērnu kopa, puiši no dažādām pusēm bildēja manu komandu. Kad ārā lija lietus un meitenes izdomāja, ka vēlas šķērsot laukumu no pasākuma atklāšanas vietas uz viesnīcu ar leģendāru nosaukumu “ЮБИЛЕЙНАЯ”, puiši rāva nost no banketa galda vaska drānu un to turēja virs galvām, lai nesalītu, lai frizūras nesabojā.
Pirmais lidojums. Nenosākama daudzuma cilvēku ir sanākuši uz oficiālo balonu pasākuma atklāšanu, lai redzētu, kā noris pirmais lidojums, kurš nav sacensību, bet gan brīvais izklaides lidojums, pilsētas, cilvēkiem par prieku. Mēs ar savu busiņu tikām tādā gravas ielejā, ka apkārt neko, izņemto saslietus daudzus desmitus balonu, mēs neredzējām. Drošības oficieris deva zaļo gaismu un meteoroloģe solīja, ka lietus nebūs, mēs darījām savu pienākumu – bijām gatavas startam. Baloni viens pēc otra šāvās gaisā. Tikko biju startējusi, redzēju, ka ir ZIEPES ar lielo Z. Es uz savas ādas izbaudīju Oklūzijas fronti. No 3-jām pusēm solījās būt ziepes. Reta parādība dabā, kad sadurās 3 frontes, tas notiek, kad ciklona aukstā fronte panāk silto fronti un saplūst ar to, jo aukstā fronte mēdz pārvietoties ātrāk par silto — tas notiek tādēļ, ka aukstais gaiss ir smagāks par silto un ciklona aizmugurē strauji plūst uz leju, ķīļveidīgi paplūst zem siltā gaisa un izspiež to. Siltais gaiss kā vieglākais tiek izspiests uz augšu un pie zemes virsmas vairs neatrodas, savukārt pie zemes gaisa slānī kontaktējas divas dažādas aukstās gaisa masas. Dabā tas izskatījās tā, ka no vienas puses ir skats, kā raugoties uz vieglu amerikāņu tornado, priekšā milzīgi zibeņi, no labās puses jau sāka līt un aiz muguras zibeņi mēģināja mūs panākt. Nebiju izteikusi ne vārda, jo īsti apjēdzot, kas notiek gaisā, tai pašā, kur esam mēs, un tā pati oklūzijas fronte virs pilsētas ar 100 000 iedzīvotāju, runas bija liekas. Kad virs galvas ir milzīgs lietussargs un sākumā lietus sāk dauzīt lietussarga augšu, tad pa malām viss sāk tecēt gar piedurknēm, bet tad jau lietum pieņemot spēku, tas sāk līt arī virsū. Tā nu tas bija arī mūsu lidgrozā. Kad sākumā bumbulim ar 22m augstumu dauzīja viegli pa cepures augšu, tad arvien stiprāk, tad lēnītēm ūdens sāka līt lidgrozā uz cilindriem, līdz lija jau stipri, un parunāt šai brīdī bija tikai tik vien, ka lūdzu nekavējoties no pilota somas izņemt avīzi un šķiltavas, kuras lietū šķil bez problēmām… biju gatava kuru katru brīdi, ka lietus apdzēsis degli, un tad sāksies īstā ballīte. Tā nebija. Lija vienmērīgi, brīžiem pat parādījās cerība, ka varbūt izdosies atrast pilsētā kādu spraugu, kur nolaisties, bet tad sāka pūst arvien stiprāk un stiprāk, un stiprāk… GPS cipari ar katru sec. kāpa tikai uz augšu. No brīža, kad lietus mazliet pierima, strauji mainījās situācija, jo tad spēku uzņēma vējš… rādīja ciparus GPSā, izņemot šo reizi, tādus vienu citu reizi biju redzējusi Polijā. Mēs traucāmies ar 60km/h virs pilsētas. Neizplūdīšu sīkumos, kas bija vairākiem citiem kolēģu baloniem mūsu acu priekšā, tai brīdī tikai domāju par sava gaisa kuģa ražotāju, kurš skaitoties labs. Pastāv uzskats, ka labākais. Un tad domāju, nu, redzēsim, kā tas viss beigsies. Domās biju sakoncentrējusies uz to, ka ātrāk, lūdzu, lai pūš ātrāk nost no pilsētas, lai parādās pirmie lauki, kur varētu laisties. Un tad bija tā, ka nevienā meditācijā neesmu dabūjusi spēcīgāku koncentrēšanos, kā šai lidojumā. GPS - bļin - 60km/h, lietus ar katru sec. uzņem spēku un negaiss, zibeņi jau sāk griezt zemi ar debesīm kopā. Noinstruēju meitenes, kā turēties, kur turēties un ko darīt, ja mani izmet ārā no groza, lai nesabīstas, kura virve jāgrābj, ko ar to darīt... GPS - o, jā… līdz zemei 15m, ātrums 60km/h. Skaidrs, ar tādu arī laidīsimies. Skrūvēju ciet visus gāzes cilindrus, izlaižu ārā visu gāzi, vēlreiz pārliecinos, ka gāze izlaista, gāzes cilindri aizskrūvēti ciet, nekas zem kājām nemētājās, meitenes turas pareizi, rauju vārstu un lūdzu Dievu. Tad mūs ļoti nenosakāmi ilgi velk pa zemi. Es turos pie virves tik stipri, ka tikai ar visām plaukstu falangām to varētu no manis izraut, jo zinu, kas sekotu, ja tagad palaistu vārsta virvi vaļā. Ar zobiem, nagiem, visu savu spēku esmu iekrampējusies vārsta virvē. UN tad ir brīnums, mēs beidzam šļūkt pa zemi, gaiss no apvalka ir izpūsts un pēc dažām sekundēm tas jau sāk slīkt zem ūdens šaltīm, kuras gāžas no gaisa. Mēs esam sveikas un veselas pie zemes! Ak, Kunga Māte! Tai brīdī man sāk drebēt ceļu gali un rokas, un tai brīdī es drebu visa, jo nesaprotu, vai no satraukuma, vai no tā, ka gāž kā no spaiņa un mugurā man ir plāns kostīmiņš, vai no tā, ka dzīvas, veselas VISAS un tehnika ir nesabojāta, gaisa balons vesels, tikai šobrīd jau noslīcis. Nekad nebiju redzējusi tādu skatu, kad lietus ir tik stiprs, ka tas noslīcināja pļavu un manu gaisa balonu dažu minūšu laikā. Tas viss šķiet tik mazsvarīgi.
Tai trakajā lietū uzstartēja vairāk kā 3 desmiti gaisa balonu. Bija arī tie, kuri nepaguva tik ātri sagatavoties lidojumam un, kad jau bija gatavi, tad arī uz zemes jau stipri lija. Viņus tas glāba no šī trakā lidojuma, vien pārsteidzot uz zemes ar to, ka jāpako bija slapjš balons. Mūs, kuri bijām izlidojuši, mūžīgi vienos šis lidojums. To, kā biju piezemējusies es, filmēja iepriekšējā gada Krievijas čempions un pēc tam pie vakariņām pilotiem kolēģiem laida apkārt safilmēto materiālu ar apbrīnas tekstu par manām tehniskajām spējām, un tai video bija arī kadrs, kad viņš filmē manu piezemēšanos, un sinhroni vēja stiprums ir tāds, ka rauj viņam cepuri nost, kura lido pa gaisu.
Tad sekoja daudzi, ļoti daudzi sacensību lidojumi. Tas bija spilgto lidojumu pasākums. Lupīnas līdz ausīm. Piezemēšanās, kad, šķiet, ir ceļš, jo tai laukā piezemējamies padsmit baloni, un tad, kad komandas brauc mums pakaļ, redzama tikai mašīnas pati cepurīte, sajūta, ka tuvojas kustīgs, liels tarakāns ar piekabi. Ceļu piebraucamu nav. To jau es atminējos no iepriekšējā gada, bet tas uzsit reālu asini, tas dod pa smadzeni un adrenalīns izstrādājas ar tādu jaudu, ka sajūta – IR, ir riktīgi labs!
Pēc kāda lidojuma ir uzlidojums ar dzīviem asinssūcējiem īkšķa lielumā. Tādus dundurus un tādas kožamās mušiņas, un mušas, un kukaiņus, un rāpuļus, un… tādu “živostj”, nu, tādu tik var Krievijā piedzīvot. Aizņēmos bildi no kolēģiem, jo mēs rāvām logus, durvis ciet.
Kādā citā lidojumā starts kā starts, bet pēc starta skaidrs, ka lidojums būs miglā. Šķiet, kā no stāsta, kurš nav no realitātes, bet fantastikas filmas, jo tikko iekšā miglā, tā neredz neko, pat Ilžuku, kura man blakus mazāk kā metru, ne degļus, ne lidgroza malas, NEKO, tikai domas par to – hmmm… cik šoreiz, nezi, bieza būs miglas kārta? 100? 200? Vai vairāk metri? Un tad izlien no miglas paradīzē. Tā sajūta vienmēr ir salīdzināma ar paradīzi, jo tur ir absolūti miglas blāķi zem kājām, tur ieraugi arī citus gaisa balonus, tur ir tikai absolūti perfektas zilas debesis, saule, ļoti spilgta un spoža, un tad viss ir vienalga, jo tur tad ir koncentrēšanās sacensību uzdevumiem… līdz brīdim, kad tie ir izpildīti un jāmēģina caur šo miglu uzmanīgi līst atpakaļ pie zemes. Bieds ir augstsprieguma līnijas, TV torņi, mobilo telefonu torņi, vadi, mājas… bet tad uzmanīgi izpētīta tiek karte kompī (ja nav paguvis izslēgties, jo parasti visvisnozīmīgākajos brīžos, īpaši, ja ir miglai jāizdur cauri uz zemi, tas mēdz slēgties ārā), GPSā, un tad nesteidzīgi, taustoties, klausoties, sadzirdot, lienam tuvāk zemei. Toreiz pēc labas vietas, kur izlīdu no miglas, sekoja labs vējš un piezemēšanās kaut kādas agro kultūras laukā, kur tā kultūra X bija aplami vēl maziņa. Nu, sanāca ķēpa pa dubļiem līdz ausīm.
Masu starti vairāki, kad zaļš karogs, viens brīdis un ventilatoru agresīvā rūkoņa pārņem visu teritoriju, tad degļi, tad pa vienam šaujas gaisā, kā tādi traki nocietušies mustangi, tie rēc - brīvību, brīvību, brīvību. Un, kad visi esam gaisā, tad, raugoties apkārt, asociācija ir tikai ar konkrēto pilotu. Ja man ir foršas attiecības ar kādu no fotogrāfiem, bildējot manu gaisa balonu, viņam ir sajūta, ka viņš bildē mani, jo es esmu sirds savā apvalkā, bumbulis ir mans ietērps. Un tad nāk klāt un rāda šedevrus, un man ir tik silta sajūta, jo, šķiet, cik skaisti viņš mani redz. Bet tā jau neesmu es. It kā.
Vēl bija dejas gaišā dienas laikā ārā pie “центрa культуры”. Sākumā svinīga noslēguma ceremonija iekštelpās un tad nesa ārā milzīgu tumbu. Nē, ne jau nesa, bet gan kāds vīrs ar biezu mašīnu, biezu cigāru kaut kur mistiski to tumbu atdabūja tur pat ārā. Un tikko bija mūzika, tā, nekavējoties ne mirkli, spraigi sākās dejas. Tās bija “netīrās dejas”, it kā Kuba, bet samērīgā attālumā no Latvijas, un cilvēki dikti, dikti slāviski apkārt, arī mūsu lieliskais 5, it kā jau latvietes, bet tāpat katra latviete tāda jauktene vien ir. Sārti vaigi, mitri mati, ķermeņi iesvīduši, drēbes nedaudz aplipušas pie miesām, un it kā pāros, tai pat laikā katram savs mikrokosmoss tai deju virpulī… pēc visa piedzīvotā, kad dvēsele negaisā izpurināta, lietusgāzēs izdauzīta, miglā izvēdināta, smaržu apreibināta… tā vienkārši ļaujas… jo miesa, tā jau ar ir dabūjusi savu, tā ir ap groza malu apdauzīta. Kuru lidojumu stiprāk, kuru vājāk, jo krievi lido praktiski visos laika apstākļos un, ja ir sacensības, nav varianta nelidot. Bet pēc lidojumiem tā ir arī glāstīta un skūpstīta, iekārojama, mīļojama…