Cilvēki.
Hey, ko ar tām rozēm es lai daru? Tās tak jādod tai skaistulei no Bankokas! Bet tak ne jau es to darīšu. Piebikstu tam čalim ar foršajām brillēm un nick name Ed, lai tak kaut ko dara ar ziedu pušķi. Un tad sākās amizantākā lidojuma sadaļa. Viņš skatās uz mani, uz tam rozēm un man vaicā - vai es gribu viņam uzdāvināt ziedus? Es skaļi smejos un saku, ka varbūt arī uz visa globusa ir kāda vieta, kur pilots pēc lidojuma velk skaistu rožu pušķi, ko dāvina nevis meitenei pasažierei, bet čalim, bet tas nav šeit, un arī manā valstī tā nedara. Viņš smējās ļoti skaļi. Tad man vaicā, bet ko lai mēs darām ar tiem ziediem? Atbildu, ka vispār jau viņš varētu tās savai skaistulei uzdāvināt. Tad viņš smējās vēl skaļāk, bet tik gurkstoši, ka es nesaprotu, kāpēc? Vai tāpēc, ka sajutās muļķīgi, vai tāpēc, ka nav pats pircis tos ziedus, nav arī pasūtījis, vai tāpēc, ka, izņemot to, ka tas bija parasts lidojums, bez iepriekšējā īpašā notikuma nodoma, nav skaidrs, kas tos ziedus te grozā ielicis? Šis ņem kā no pasaku cartoon tos ziedus abām rokām un dod savai mīļotajai, bet tā smējās arī gardi līdzi. Tad visi mēs lietū gurkstoši smejamies, viņš stāsta par mūsu amizanto dialogu, ka viņš domājis, ka es viņam gribu dāvināt ziedus. Nereāli kruts un enerģētiski foršs pāris. Da vispār, ar gaisa baloniem lido paši foršākie cilvēki visā pasaulē un nav svarīga nacionalitāte.
Kartība paredz, ka es tikai iekāpju grozā, nolidoju, un tad ir cits transports, kurš paņem pasažierus un pilotu, ved no lauka projām uz svinībām. Tad ir svētku diploms par pirmo lidojumu un rīta šampanietis. Izņemot labu BRUT dzirkstošo, neko citu neesmu te redzējusi. Viss katru rītu vienādi. Laika posmā no 08:00 - 08:30 ir šampanieti jādzer. :) Pie iesvētību rituāla mēs apskaujamies kā seni draugi (tā nav ar visiem pasažieriem), šiem bija tā vibrācija man ļoti labi pazīstamā - ņem dzīvi kā prieka un kraukšķīgu pumpkin (ķirbja) čipsi un izkraukšķini to gardu un saldu!
Par Thai cilvēkiem. Tie ir tādi paši kā citur, bet kas atšķiras. Tie ir kustīgi. Ja runā par darāmo darbu, neatliek ne brīdi. Tikko pateica, uzreiz izdarīja. Te ir ļoti karsti un mitrs, bet cilvēki ir apbrīnojami kustīgi un čakli. Kā mazas skudriņas tie rosās un darbojas. Te mums viss saskan, jūtos kā starp savējiem. Cilvēki dievina bērnus. Teodors ir mīlestības izpeldināts ik dienu. Ja veikalā ieej, tad kaut ko dod tāpat kā mazu laimīti. Dzērieniņu, ūdentiņu, auglīti, gurķi vai tomātu, bet kaut ko dod. Tie nelien virsū uzmācīgi, bet ļoti silti un sirsnīgi. Viņiem neinteresē pa lielam no kurienes esam, galvenais, ka ir bērns, un bērns, tā ir svētība, prieks un mīlestība. Te mums arī saskan. Viņu uzskats par to, kā bērnam ir drošāk? Protams, ka mammas klēpī. Tā ir visur. Mašīnā, uz skūtera... Kā saka vietējie, ka varbūt kādi 10% izmanto autosēdeklīti, jo tā darot tikai ļoti bagāti cilvēki no Bankokas, bet te vietējie nezina, kas tas ir? Mēneša laikā es atradu vienu vietu, kur varbūt dabūsim auto sēdeklīti. Ļoti sakarīgu auto var nopirkt par 60 000 batiem (1500 EUR). Un pilnīgi standarta auto sēdeklītis te maksā 15 000 bati ( ~400 EUR). Tas vietējiem ir pilnīgi nesaprotami, jo labs skūteris ir lētāks, kā auto sēdeklītis. Tā ir pirmā mēneša epopeja, jo caur šo jautājumu es esmu iepazinusi arī kādu daļu vietējo kultūras un uztveres. Tā kā valstī ir tiešām sirds cilvēki, tad, lai būtu kāda zināma kārtība un līdzsvars, to rada suņi. Tie ir bezkaunīgi. Tie ir bravūrīgi. Klaiņo baros. Es nezinu, bet man šķiet, ka šo cilvēku labestība ir tik tā, ka tie pat bezkaunīgam sunim nevar uzšaut. Man tiešām besī te suņi. Kad es dragāju pa mūsu rajona ielām, viņi jau zina manu mašīnu un, nevis slinki vazājas pa visu ceļu, jo, kas tad te ir īstie saimnieki? Ne jau kaut kāda mašīna drīkst braukt ātrāk par 5km/h, ja viņi, kungi, izgūlušies pa visu ceļu. Šai mazajā posmā viņi ir jau sapratuši, ja brāžas šitā mašīna, tur nekādas Thai lēnības nebūs, tie laicīgi tinas malā. Viņu sejas un raksturi ir tādi, ka īstie valdnieki ir viņi, jo cilvēki ir par vājiem, tāpēc viņi ir pārņēmuši valdību. Varbūt es kļūdos. Varbūt tikai Chiang Mai un daudzu desmitu km apkārtnē tā ir, bet tā ir. Man viņi tiešām nepatīk.
Ēdiens, Street foods, dod iespēju iztikt par 1-2 EUR dienā. Tas, ja nav naudas, vai ja gribas vairāk ceļot un redzēt, nevis tērēt pārtikai pa dārgo vai tam iedzīvotāju slānim, kurš ir zem vidējā jeb parastie ļaudis. Kopš esmu šeit, ēdu visu un īpaši daudz tieši street food. Garšvielu, smaku, smaržu, aromu un visa te uz ielas ir daudz, bet garšo pa pirmo un puncis ir laimīgs, smadzene vispār apjukusi aiz garšu daudzveidības, asumu dažādības. Dažreiz uzķeros uz ko tik asu, ka sāku justies kā vietējā, jo es tieku galā ar to lieliski. Asi, bet labi. Šodien nolaidām ''buržujiņā''. Pica (pirmo reizi, kopš esam Thai, McDonalda saldējums un kafija. Kafija 2x tika, jo tas, kā te dzer kafiju, tas nav, kā mēs saprotam, kas ir kafija. Kafija visiecienītākā ir beramā granulu. Tiesa gan, tas garšo pavisam savādāk, nekā mūsu beramā. Te daži graudiņi ir ekvivalenti stiprumā, kā mūsu 2-3 tējkarotes. Par pārtiku baigi negribu runāt, bet tas, protams, ka ir pirmais, kas nāk prātā. Vakar uz ielas nopirku vis kaut ko no karstajiem otrajiem ēdieniem, kur 90% nesaprotu neko, ko pērku. :) Tur ir viss - mazas odziņas, žagariņi, krūmiņi, garšvielu buuuķete... un beigās prieks un sajūta - nu, KĀ, kā var kaut ko tādu izdomāt? Man reizēm šķiet, ka viņi liek ēdienā visu, visu, visu, kas vien ienāk prātā. Tārpi resnie, prusaki un milzonīgās mušas tiek grauzdētas, kā semenes. Tik drosmīga es vēl neesmu. Skatos, kā tiek grauzdēti, smaidu un pagaidām tikai vēroju.
Kas man vislabāk te patīk. Viņi neuzbāzīgi ir. Nekur neviens nesauc, neaicina pirkt vai kā savādāk nelien virsū. Protams, ka ar savu balto pūku galvu un ādu es te lecu ārā no konteksta, bet pat to nejūtu, ka uz mani kāds briesmīgi lūkotos.
Aptieka. Te var nosvērties bez maksas. Ko mēs šovakar izdarījām. Viss pagaidām labi. :) Te var dabūt VISUS medikamentus un nav nekādu recepšu sistēmas. Teodoram parādījās naktī sauss klepus, meklēju risinājumu.
Kāpēc tieši šīs 3 lietas uzrakstīju šodien, nezinu?
P.S. Mēneša laikā ir bijis tikai viens drosminieks, kurš mēģināja ar mani koķetēt. Vecumus es te nesaprotu ne sievietēm, ne vīriešiem. Man ir divas kategorijas, visi jaunie man šķiet 25-28, arī tie, kuriem ir 40 un 50, man izskatās jauni. Es neatšķiru ne mātes, ne meitas. Man visas vienādas. Otra kategorija, kuri ir skaidri pēc 60, bet tik pat labi var būt, ka tam ir jau arī 85. Cik drosminiekam bija gadi, nezinu, protams. Pirmajā kategorijā viņš bija. Čalis, kurš ir apkalpes personāls. Tādi ik rītu man ir 7-9 cilvēki. Man darbiņš ir tikai atnākt piešķilt, iekāpt grozā, nolidot un piezemēties, lai apkalpes locekļi var savākt balona ekipējumu. Tai rītā bija visu laiku mazākais laukums, kur jebkad biju piezemējusies. Tas bija ceļš, grāvis, rīsu slapja plantācija un elektrības vadu mudžeklis. Tie te mudžekļos tādos, ka, man šķiet, elektriķis ir noteikti ar Dr. grādu. Un toreiz gribēju mazliet vairāk pabūt ar balonu, tāpēc uzreiz pasažierus nosūtīju uz busiņu, teicu, ka pievienošos pēc 5 min, Kamēr es pakojos, krāmējos ap balonu, busiņš bija ar pasažieriem devies uz viesnīcu. Tad drosmīgais čalis teica, ka šorīt man būs jābrauc kopā ar viņu. Ko tas nozīmē, es te tikai daru visu, ko man liek darīt, ļoti reti vaicāju, kāpēc, vai vispār uzdot jautājumus, te esmu atmetusi šo modi. Viņi nesaprot angļu valodu. Man valoda ar nav nekāda Oksforfa, tāda semaučka esmu, kas kā suns vairāk mēģina sajust. Tad nu čalis māj ar roku, lai nāku ar visu savu pilota portfeli. Laižam! O, mēs laidīsim ar skūteri. Tā ir sajūta, ko es nespēju aprakstīt. Savus 10-12 km pa līkumoti mazām Chiang Mai piepilsētas ieliņām mēs līkumojam. Tās smaržas, smakas, karsts, vēss vilnis, un tad viss tas acu priekša uz ielas tik dzīvi. Nu, nevaicājiet, vai te ir ķiveres? :)) Kaut kam esmu redzējusi, bet kopumā, kā ar autosēdeklīti, tā ar ķiverēm, no stress par sīkumiem. :) Tā čalis pēc 4 km man vaicā, vai es braucu ar moci? Māju ar galvu. Šis māj pretī un saka, ka to viņš jūt, un sit pie sirds. Jautājumu šeit nav daudz, atbilžu arī, visu labāk sajust. Šodien tik.