Ir dziļa nakts arī Maķedonijas galvaspilsētā Skopjē, kur nakšņojam. Piedzīvotais ir tik spilgts, ka dažas rindas uzrakstīšu. Ceļojuma galvenais mērķis šoreiz bija Ostrog klosteris un sekundāri balonu fiesta, kas, starpcitu, jau rītdien sākas. Tad nu par galveno. Ostrog klostera stāstu nekad un nevienam nevarētu atstāstīt vai atrādīt bildēs, jo stāsts ir par ko citu.
Sirds pilna baltas gaismas. Vārdos grūti aprakstīt to enerģijas lādiņu, ko esmu saņēmusi no Sirds Ceļojuma. Ikreiz pēc ceļojumiem ir bezgala daudzi kadri, kas acu priekšā stāv un nekādi no atmiņas nepazūd. Ir sajūtas, kas stāv pāri visam. Ceļš uz un no Ostrog klostera. Izbraucām 5:00, lai pagūtu uz rīta liturģiju, kas sākas 6:00. Jānobrauc bija nieka 6km pa serpentīniem. Par cik biju saņēmusi ieteikumu nekādā gadījumā pašai nesēsties pie stūres, tad piesardzība dubultā un laika rezerve arīdzan. Izejot no viesnīcas, lietus kā pa Jāņiem. Migla, ka aci izdurt. Sačamdījušas mašīnas rokturus, mēģinām sačamdīt arī ceļu un tā braucamo daļu. Redzamība mazāk kā metrs, pareizāk - redzamības tik vien, cik sirds gaisma un vēlme nokļūt ceļojuma galamērķī. Uzsākam ceļu kalnā pa serpentīniem. Braucu ļoti lēnām. Nobraucot 7km vienā stundā saprotam, ka esam apmaldījušās, un ik pa brīdim zūd orientācija, jo stiprā lietusgāze un biezā migla apdullinājusi galvu. Sajūta kā milzu izplatījumā bez laika un telpas, it kā ar dzīvu ķermeni, kurš elpo, jūt, tikai bez telpas, bez laika... Parādās gaisma kalna galā, pavīd cerība... Varbūt tomēr neesam nomaldījušās, varbūt tas ir klosteris? Klostera nav. Ir māja. Baiba ar Initu lietū 6:00 no rīta dodas uz māju kalnā, lai saprastu, kas tā par Visuma telpu, kur esam? Meitenes jokojas par to, ka pats Svētais Pēteris atvērs vārtus un aicinās mūs iekšā, par to, ka vīrs, atverot mājas durvis, padomās, ka pati Marija ar pavadoni nolaidusies... Protams, ka bez smiekliem, ironijas pašām par sevi un notiekošo neiztikt... Meitenes nāk atpakaļ un zina teikt, ka vīrs runāja tikai savā valodā, bet no žestu valodas bija skaidrs, ka klostreis citā virzienā, jābrauc uz leju un citā kalnā. Stunda un kārtējie 12km atkal ir pieveikti. Kāpjam ārā no mašīnas un klusēdamas kāpjam kalnā, kur caur miglas vāliem tik tikko redzamas klostera kontūras, ko esam redzējušas google, uz atklātnītēm viesnīcā, kur nakšņojām... Lietus gāž, nav citu vārdu, tas lielām kristāldzidrām pilēm līst mums uz galvām, ķermeņa. Kāpjot kalnā, nevar nedomāt par to, ka vispatiesākās lietas, visnozīmīgākos ceļus un mācības mēs gūstam, ejot cauri grūtībām. Kāpjam augstā, augstā daudzpakāpienu kalnā, lietus spēks padara mūs slapjas līdz pēdējai vīlītei dažu minūšu laikā. Ir dzestrs, jo lietus, migla, un galu galā ir 15. janvāris. Satikšanās ar klosteri ir absolūta mistika, jo, protams, neba mēs daudz ko jēdzam no reliģijas, neba mēs zinām pareizticīgo rituālus utt. Mēs zinājām skaidri tikai vienu - ir jānokļūst šajā vietā. Mums jāatrod Ostrog klosteris.
Kāds puisis, viens no kalpotājiem pie klostera, mums rāda virzienu, kur jāiet. Ejam, kur liek. Atverot durvis, acu priekšā paveras maza ala, kur izveidota istaba. Freskas klāj alas griestus, sienas. Telpā ir zārks, kur apklāts ķermenis. Divi krievu mācītāji, reliģiski gan noteikti atkal kā citādi - batjuškas, popi... - uz mums skatās ar emociju, kas skaidri pasaka, ka neko nejēdzam no reliģijas un ka esam nesaprotamā veidā iemaldījušās tūristes. Liek bučot krustu, katrs savējo, kaut kur mūs stumj zārka virzienā, un tālāko mēs nesaprotam, jo pietiek jau ar to, ka mazā alas istabiņā 7:00 no rīta bučojam krustus, mācītāju pastieptus. Mēs tiešām neko nejēdzam no reliģijas. Bet sajūtas saka priekšā, ka viss labi, mēs esam šeit, un Dieva priekšā arī muļķis ir cilvēks. Cik ātri iesprukušas alā, tik ātri ārā no tās. Tad pa ceļam mūs pārķer un sūta uz 2. stāvu. 2. stāvā ir telpa, kur var palikt 2 naktis bez maksas. Divstāvu gultas rindās. Šeit cilvēki var lūgties, meditēt, būt paši ar sevi un citiem līdzīgi domājošiem. Sprakšķ maza parikte, kas ir kā kurinātava, bet ar mazu uguns muti, kur dažas pagalītes iemestas kuras. Tikko esam ienākušas telpā, kad, padzirdējis mūsu valodu, kājās lec kāds vīrs vecumā no 40-50 un bezgala priecīgs, ka esot saticis Baltijas cilvēkus. Vīrs no pirmā pateiktā teikuma dara mani uzmanīgu, nevar saprast, ar kādiem mērķiem viņš šeit ir, un cinisks jautājums pa galvu, vai vīram viss labi ar psihi... Tā nu skaidrs viens, ka neprasot esam saņēmušas gidu, kurš gatavs mums pastāstīt VISU par VISU - reliģijas vēsture, pareizticīgo ticības spēks un pārākums pār visām citām ticībām, Ostrog klostera brīnumi, Svētais Nikolajs, kurš alā guļ zārkā apklāts un kura pīšļi nesatrūd.... Saņemot ātro, īso kursu, saprotam, ka būs vēlreiz jādodas uz mazo aliņu, kur Svētais Nikolajs, lai mierīgi lūgtos un padomātu. Pa ceļam rituālu daļa. Uz lapiņas vārdi, lai kādā no liturģijām lūdz par tiem, kuru vārdus esam uzrakstījušas. Lapiņas, ar kurām iet pie mācītājiem alā, kuri skaļi skaita lūgšanas, pieminot manējos... Kā arī atsevišķa telpa, kur var iet lūgties un dedzināt sveces. Sava kārtība - vienā pusē par dzīvajiem, otrā par mirušajiem. Telpa, mistiska telpa, kur senči nāk un dod roku, un apstājas blakus, kā dzīvi būtu. Telpa, kur atkal nav laika, telpas, tikai laiks Visumā, kur satikšanās ar sevi, savu dzimtu un mantojumu. Pie vienas rokas itin ātri apstājas manas mammas mamma un pie otras - tēva mamma. Tik dīvaini, es ar prātu zinu, ka esmu dzīva, abas omes mirušas, bet šai tālajā pasaules nostūrī viņas stāv man blakus, katra tur pa vienai manai rokai un lūdz, lai es lūdzos par viņām... Man ir auksti, es vairs nezinu - no tā, ka esmu izmirkusi slapja un stāvu tumšā alā, kur deg sveces, sprakšķ sveču skaņas, pil ūdens, no alas un gaisa miejiedarbības, vai no tās mistiskās sajūtas, ka abas manas mirušās vecmammas stāv man blakus, katra tur pa vienai manai rokai un lūdz, lai es lūdzos... Tā ir kārtējā ala klintī, tikai melna nokvēpināta... Ala, kur satiekas dzīvie ar mirušajiem, kur lūgšanu krustceļos ir pasaules skaņa... Un es... Un manas 3 ceļa biedrenes. Lai arī ala nav liela, esam viena no otras tādā attālumā, ka dzirdam tikai skaņas, raudas, bet nav sajūtas par laiku, ir telpa, nav laika... Visgrūtāk šobrīd ir atbildēt uz jautājumu, cik ilgi mēs bijām sveču alā... Tā varēja būt stunda, tās varēja būt 20 minūtes, tur nebija laika. Pēc alas, otrreiz ejam uz alu, kur ir zārks. Viss notiek tajā pat rītā, mēs pēc nenoteikta laika ejam atkal tur. Šoreiz jau zinošākas, sniedzam lapiņas, kur vārdi savējo, par kuriem lūdzam lūgt. Tiek lūgts. Saprotam, ka pēc mūsu uzklausīšanas sākas liturģija. Mēs nerunājam viņu valodā, bet saprotam, ka ir liturģija par VISU, jo tiek pieminētas visas dzīves jomas. Alā ar Svētā Nikolaja pīšļiem pavadām liturģijas laiku, lūgšanas... Atkal nenosakāmu laiku. Izejot ārā un ejot uz autobusu, vīrs, kurš runā krieviski un uzņēmies šefību par mums, ir klāt un lūdz iespēju aprunāties. Lietus lija aumaļām. Mēs esam pilnīgi slapjas, pavadījušas nenosakāmas stundas dažādās mazās alās, lūgušās, raudājušas, satikušās ar saviem senčiem, pazaudējušas laika izjūtu, pat ķermeniski nevar saprast, vai ir auksti, vai ir vienkārši slapjš... Apzinājušas to, ka šeit nav baznīcas klasiskā izpratnē, kur liela telpa un bildes, altāris... Te ir mazas kalnu alas, kur gadu simtiem krāsainās freskas nav zaudējušas spozmi un zīmējumi ir kā vakar zīmēti. Neizskaidrot ar prātu, kā tas var būt? Mitrums, lietus, drēgnums... Bet saprotam, ka šajā vietā vismazāk daļas gar visu notiekošo ir racionālajam prātam, jo šī nav vieta, kur kaut kas jādomā, te jāsajūt savas sirds skaņa, puksti, pulss kā sitas... Te jānolaižas ar liftu visviszemākajā sevis pagrabstāvā un jāierauga tikai dvēsele - balta, dažus gramus smaga dvēsele.
Ak, jā... Tas vīrs izmisīgi mēģina mums sekot, runāt... Viņš krīt uz nerviem, jo traucē ar skaņu, kas izsakās vārdos. Negribas šobrīd vārdus. Mēs jau divreiz viņu atraidījām ar tekstu, ka gribam pabūt vienas. Tagad, kad esam gatavas doties ceļā, viņš uzstāj, ka tomēr 5 minūtes gribētu aprunāties. Pirms vīrs ko bija sācis runāt, es zināju, par ko būs saruna. Meitenes paskarbi mēģina tikt no viņa vaļā. Es saprotu, ka būšu iecietīga līdz galam. Ļaujos. Es atvados ar skatienu klosterim, saprotu, ka lietusgāzē kāpšu pa kalnu lejā, un saku viņam, ka viņš drīkst mani pavadīt līdz vārtiem. Vīrs seko man līdzi un sāk runāt par pareizticīgo ticības unikalitāti, spēku... Es klausos viņā, dzirdu viņu un daudz arī domāju par to visu. Kas tas par milzu aparātu – reliģija!?... Tad saprotu, ka esmu slapja līdz pēdējai vīlītei, bet tāds sīkums - man ir augstpapēžu zābaki, šoreiz savi 12cm, un man ir jākāpj pa kalnu lejā, kur akmeņu krāvumi, kas slīd. Vienīgais, ko šobrīd patiesi vēlos, ir vīrieša stiprā roka, kas man palīdzēs tikt lejā ar augstajiem papēžiem pa slideniem kalnu akmeņiem, lai arī pats viņš runā par ticību. Tas bija mistisks satvēriens, kā es ieķēros, atbalstījos un ļāvos šim vīrietim mani vest no kalna lejā. Viņš runāja monologā, jo es biju tik stipri sakoncentrējusies kāpienam lejā pa slapjajiem akmeņiem, un domāju, tikai nepareiza kustība, un ripošu lejā ar visiem saviem 12cm. Mēs kāpām, un es maz ko atceros no reliģijas lekcijas, bet domāju par to, ka tur augšā lūdzos par dzimtu, bet vismazāk, lai neteiktu nemaz, nedomāju par to, ka man ir pavisam nesakārtota privātā dzīve, ka baidos no attiecībām... Un šajā garajā kāpienā lejā no kalna lūdzos par to, lai cik arī es būtu stipra, lai Dievs sūta man vīrieti, ar kuru varētu būt vāja. Es patiesi to vēlos. Es ne tikai ļāvos, lai viņš man palīdz, man bija sajūta, ka viņš mani uz rokām nonesa no tā kalna. Viņa uzdevums bija izpildīts - parādīt man ceļu, ka arī stiprās meitenes grib un ļoti sagaida to vīrieti, kurš ļaus būt vājai, kurš nesīs no klints lejā mani, muļķīti augstpapēžu zābakos... Protams, ka vīrietis to darīja ar domu, ka ir Dieva sūtīts kalps, kurš ved mani, nomaldījušos meiteni, pie prāta... Lai vai kā, es domāju par visu pēc tam vēl daudz...
Tad es slapja līdz pēdējai vīlītei iesēdos busiņā, un mēs klusēdamas ripojām pa serpentīniem, miglu un lietu lejā no sava Golgāta kalna. Katra savās domās, pārdzīvojumā un kopīgā klusumā. Protams, neiztika arī bez smiekliem, cinisma, ka 7:00 no rīta priesteri lūdz bučot krustu, zārks ar mistisku mironi... To runāja mūsu prāts, un tam nav nekāda sakara ar mūsu emocijām, ko tur piedzīvojām. Bilde, kur Inita nofotografēja ceļu, miglu, lietu un mani slapju, man ir visvisvisnozīmīgākā bilde no šī ceļojuma. Tās ir vispatiesākās emocijas un sajūtas. Kur es, esot vēl dzīva dvēsele, pabiju roku rokā ar divām mirušām dvēselēm, kur klumburēju no kalna, un saprotu, ka bez vīrieša pleca vajadzētu 15. janvārī aut basas kājas un kāpt lejā no kalna bez apaviem, jo savos augstpapēžu zābakos galvu būtu nolauzusi... Ka esmu muļķīte meitene, kura taustās pa dzīvi kā pa biezu miglu, ka eju cauri saviem dzīves līkločiem un izmirkstu slapja, un galu galā gribu tikai vienu - drošu plecu blakus...